Ludzas rajons, kā administratīvā vienība pastāvēja līdz 2009. gadam un vienmēr ir bijusi Latvijas Republikas tālie austrumi. Pēc teritoriālās reformas rajona teritorijā izveidojās četri novadi: Ciblas, Kārsavas, Ludzas un Zilupes novadi (aprakstus par katru novadu skatīt tālāk). Tēlnieks Vilnis Titāns Latvijas neatkarības pasludināšanas 80. gadadienai veltīja skulptūru grupu "Latvija Saules zīmē", simboliski iezīmējot Latviju pasaules kartē. Šīs zīmes tika izvietotas Latvijas tālākajos ziemeļu, austrumu, dienvidu un rietumu punktos. Ludzas rajona Pasienes pagasts atrodas vistālāk austrumos un pirmais saka saulītei "Labrīt!" Robežzīme "Austras koks" atrodas Pasienes pagasta Meikšānu ciemā lielceļa Zilupe - Šķaune kreisajā pusē. Tālākā punkta ģeogrāfiskās koordinātes ir 56° 16' Z.p., LV 28° 14'A.g. Rajona atrašanās vieta (248 km no galvaspilsētas) dod iespēju aizmirst urbanizāciju, troksni un lielpilsētu dūmus, izbaudīt lauku dabas piedāvājumus: peldēšanos daudzajos ezeros, makšķerēšanu, sēņošanu, ogošanu, pārgājienus pa gleznainām ainavām un, protams, svaigus dabīgos produktus. Ludzas rajona platība ir 2478,7 km2 (3.84% no Latvijas kopplatības). 2004. gada 1. maijā rajona robeža kļuva par Eiropas Savienības robežu. Ludzas rajona kaimiņi ir Krievijas Federācija (122,6 km gara robeža) un Baltkrievija (8,4 km gara robeža). Tur, kur 3 valstu robežas satek kopā, tika uzbērts Draudzības Kurgāns par godu II Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas partizāniem. Kurgāna virsotnē aug ozols - tautu draudzības simbols. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses - liepu, no Baltkrievijas - kļavu, no Krievijas puses - bērzu. Uz valsts robežas atrodas 4 robežkontroles punkti: dzelzceļiem - Zilupe un Grebņeva, autoceļiem - Terehova un Grebņeva. Latvijā rajons robežojas ar Balvu, Rēzeknes un Krāslavas rajoniem. Rajona attīstībai ir ļoti nozīmīgi tas, ka to šķērso divas starptautiskās nozīmes trases un dzelzceļlīnijas (Rīga - Maskava un Varšava - Sanktpēterburga). Tas dod priekšrocības tūrisma un tranzīta infrastruktūras attīstībai. No ziemeļiem uz dienvidiem rajonu šķērso ceļš no Viļakas uz Ezerniekiem. Administratīvi rajons sastāv no 19 pagastiem, 2 novadiem un 2 pilsētām: Ludza (rajona centrs) un Kārsava. Rajonā dzīvo 35 125 iedzīvotāju (2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti) no tiem 54% latvieši, 36% krievi, 4% baltkrievi, 1% ukraiņi un 3% citas tautības. Galvenie rajona dabas resursi ir derīgie izrakteņi, augsnes, meži, ūdeņi, savdabīgās ainavas un īpaši aizsargājamie dabas objekti.Atpūta uz ūdens. Latvijas austrumu daļa tiek saukta par Zilo ezeru zemi, un Ludzas rajons ir tās sastāvdaļa. Ūdeņi aizņem apmēram 3% no teritorijas. Rajonā ir 140 ezeri un 7 ūdenskrātuves, kuru platība ir lielāka par 1 ha. Lielākie ezeri ir Cirmas (12,6 km2), Nirzas (5,6 km2), Plisūns, Šķaunes un Pildas ezeri. Istras un Pildas ezeri ietilpst kompleksajos liegumos. Vasarā tieši ezeri piesaista tūristu uzmanību un dažas lauku mājas rajonā piedāvā vietas peldēšanai un pludmales volejbolam, iznomā laivas un makšķerēšanas inventāru, ūdens velosipēdus utt. Meži. Meži aizņem apmēram 32% no rajona teritorijas. Pārsvarā ir priežu un egļu vai jauktās - priežu, egļu un šaurlapu koku kokaudzes. Jau vasaras sākumā mežos ir daudz sēņotāju un ogotāju. Derīgie izrakteņi. Ludzas rajonā ir ļoti bagātīgi dolomīta krājumi. Ir nelieli smilts un grants krājumi, ievērojami kūdras resursi, saldūdens kaļķu krājumi. Aizsargājamie objekti. Rajona atrodas 170 Valsts nozīmes arheoloģiskie un mākslas objekti, un 10 Valsts dabas aizsargājamas teritorijas. Aizsargājamās teritorijas aizņem vairāk nekā 2% no rajona Ludzas Novadpētniecības muzejskopplatības. Vēsture. Vecākās Latvijas pilsētas muzejā, Ludzā, var iepazīties ar novada vēsturi, uzzināt par to, kā latgaļi dzīvoja simtiem gadu atpakaļ, kādas tautas klejoja šajā teritorijā, meklējot sev apmetnes vietu; drupas, kas palika no vāciešu pils (1399.g.) ir vidējā laikmeta šeit notikušās cīņas un karu simbols. Muzejā eksponētie bagātīgie arheoloģiskie atradumi liecina, ka VII gadu tūkstotī pirms mūsu ēras šajā novadā dzīvojušas somu - ugru ciltis. Latgaļu ciltis, pārvietodamās uz ziemeļiem, IX gadsimta sākumā sasniegušas tagadējās Latvijas teritorijas ziemeļu robežu. Somu - ugru ciltis daļēji pavirzījušās tālāk uz ziemeļiem vai arī asimilējušās ar latgaļu ciltīm.Ludzas viduslaiku pilsdrupas X - XI gadsimtā novadā izveidojās feodālās dalienas kņazistes ar karadraudzēm un pilīm ārējo ienaidnieku atvairīšanai. Šim nolūkam izdevīgā vietā - starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru - tika uzcelta latgaļu pils. XIII gs. sākumā vācu bruņinieki, nostiprinājušies Daugavas grīvā, sāka apspiest baltu ciltis. Viņi cēla varenas mūra pilis. Tāda pils 1399. gadā tika uzcelta arī Ludzā un tās pilsdrupas ir saglabājušās līdz mūsdienā. Vairāk nekā 700 turpmākajos gados noteicošā vara citzemju un citu tautu ļaudīm - vāciešiem, poļiem, krieviem. 1772. gadā pēc Polijas pirmās sadalīšanas Latgale tika iekļauta Krievijas sastāvā. Šai pašā gadā Ludzu apmeklēja ķeizariene Katrīna. Gadu pēc šā apvidus pievienošanas Krievijai Ludzai tika piešķirtas apriņķa tiesības. Ludzas apriņķis pastāvēja arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, līdz 1949. gadā, jau padomju varas gados tika izveidots Ludzas rajons.
Ludzas novads
Teritorijas platība - 966 km2Iedzīvotāju skaits Ludzas pilsētā - 9730Iedzīvotāju skaits Ludzas novadā - 16 465Šo skaisto, ezeriem un mežiem bagāto novadu Latvijas rītu pusē Baltijas latgaļu ciltis dzīvošanai izvēlējās jau 1. g. t. p. m. ē. Par to liecina 14 apmetnes, vairāk kā 25 pilskalni un aptuveni 70 kapukalni. Starp Mazo un Lielo Ludzas ezeru, garas kalna kaupres galā pacēlās latgaļu koka pils novada robežu aizsardzībai, apkārt tai sāka augt rosīga un bagāta pilsētiņa, kuru nodēvēja pils ķēniņa meitas Lūcijas vārdā par Ludzu. Pirmo reizi Ludzas vārds rakstiskos avotos minēts 1177. gadā Kijevas Ipatijas hronikā, kur minēts fakts par kņazam Rjurikam Ludzā dzimušo un kristīto dēlu. 1777. gadā, kad Latgale tika pievienota Krievijai, tā kļuva par apriņķa centru, drīz izveidojās par lielu tirgošanās centru, izaugdama par otro lielāko Latgales pilsētu pēc Daugavpils. Latvijas brīvvalsts laikā Ludza bija ekonomiski un sociāli aktīva pilsētiņa ar 238 uzņēmumiem, 356 tirgotavām, skaistu katoļu koka dievnamu, slimnīcu, ģimnāziju, staciju, muzeju, taču 1938. gada ugunsgrēkā un kara gados zaudēja gandrīz visu vecpilsētas koka apbūvi un stratēģiski nozīmīgākās celtnes. Ludza allaž atradusies svarīgā tirdzniecības ceļu krustpunktā starp Eiropu un plašo Krievzemi, šis apstāklis noteicis zemes un cilvēku likteņus- to savā īpašumā centušies iegūt gan krievi, gan zviedri, gan poļi, gan vācieši. Gadsimtu gaitā te uz dzīvi apmetušies arī igauņi, krievu vecticībnieki, baltkrievi, ukraiņi, ebreji. Šodien pilsētas seju un nākotni iezīmē nozīmīgo ceļu un notikumu krustcelēs, sadzīves un tradīciju, kultūras un mākslas mijiedarbība. Kopš 2004.gada- Ludza -Eiropas Savienības robežpilsēta un tilts starp Eiropas un Krievijas zemēm. Ludzas pilsētas draugi - sadraudzības pilsētās Vācijā, Itālijā, Krievijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Igaunijā, Gruzijā, Ukrainā.
Ciblas novads
Platība - 509,4 km²Iedzīvotāju skaits - 33422000. gadā izveidojies novads, apvienojoties Ciblas un Līdumnieku pagastiem, kam 9 gadus vēlāk pievienojas arī Zvirgzdenes, Blontu un Pušmucovas pagasti. Novads robežojas ar Krievijas Federāciju (uz robežas darbojas Krivandas RKP), kā arī ar Kārsavas, Ludzas un Zilupes novadiem Latvijas iekšzemē. Ciblas novada centrs ir Blonti. Novadā dzīvo latvieši, krievi, baltkrievi, ukraiņi.Teritorija ietilpst Mudavas jeb Veļikajas zemienē (Zilupes līdzenumā) un daļa reljefa ir līdzena, bagāta ar mežiem un purviem, bet dienviddaļa pārsvarā viļņota – ar osu grēdām, kas stiepjas austrumu – rietumu virzienā līdz pat Krievijas robežai, padarot ainavu sevišķi gleznainu, bagātu ar gravām, upītēm un ezeriem. Viens no interesantākajiem dabas resursiem ir Zilezers (apmeklējumam vajadzīgs saskaņojums ar robežsargiem), Zvirgzdenes ezers ar salām, Klešniku, Kreiču un Platpirovas purvi, Lielais Ludzas, Kurjanovas ezeri, Ilžas jeb Ludzas upe, Rītupe. Mežos satopamas daudzas Rietumeiropas valstīs apdraudētas dzīvnieku sugas (bebri, caunas, vilki, rubeņi) un augu sugas.Kultūrvēsturiski nozīmīgi ir katoļu un pareizticīgo dievnami – skaistākie no tiem- Pušmucovas un Eversmuižas baznīcas. Tūristiem noteikti ir vērts apmeklēt Eversmuižas kultūrvēstures un dabas takas, Līdumnieku kara muzeju, Felicianovas ūdensdzirnavas un HES, zirgu izjādes vai rikšotāju sacensības Ciblā, baložu audzētāju Franapolē un daudzās jaukās atpūtas vietas ezeru krastos - „Cirmas ezerkrasts”, „Cirmas pludmale”, viesu māju „Akmeņi” ar piedāvātajām veselības tūrēm, viesu māju „Apsīšu smaids” u.c.Šis novads ir šūpulis daudziem slaveniem cilvēkiem, tādiem kā mākslinieki- A. Gudļevskis, L.Tomašickis, Vitālijs Kalvāns, Juris un Nikolajs Soikāni, Latgales dēli- sabiedriskajā darbā Jezups Soikans un Francis Trasūns, novadpētnieki – vēsturnieki Valentīns Edmunds Klešniks u.c. Lielākie uzņēmumi novadā: Plastmasas ražotne, plostu un laipu ražotāji „Polimērs”, paju sabiedrība „Blonti”, kamīnmalkas ražotājs „Rikori”, AS „Latgales enerģētika”, z/s „Apsītes”, „Ezerlīči”, „Rasiņas”. Vairāk informācijas – www.ciblasnovads.lv un http://turisms.ludza.lv, www.latgale.lv
Kārsavas novads
Pilsētas statuss piešķirts 1928. gadāIedzīvotāju skaits Kārsavas pilsētā – 2418 (uz 14.08.2012.)Iedzīvotāju skaits Kārsavas novadā – 6795 (uz 14.08.2012.)Kārsavas novads atrodas sen apdzīvotā teritorijā, kurā cilvēki apmetušies vairāk nekā pirms 7000 gadu. Vēsturiski novads ir veidojies krustpunktā starp veco tirdzniecības ceļu, kas no Krievijas vidienes veda uz Baltijas jūru un pasta ceļu no Pēterpils uz Varšavu. Arī Latvijā pirmā dzelzceļa līnija Varšava- Sanktpēterburga, kas tika atklāta 1860. gadā, ved cauri Kārsavas pilsētai un novadam. Kārsavas novadā attīstās lauku tūrisms ar ievērojamiem kultūrvēstures objektiem- Malnavas un Salnavas muižas, Malnavas katoļu baznīca un Kārsavas pareizticīgo baznīca. Kārsavas novads piesaista tūristus ne tikai ar savām dabas bagātībām un skaistajām ainavām, bet arī ar atsaucīgiem cilvēkiem , kas ar lepnumu un aizrautību dara savu darbu- saldumu meistare Aina Barsukova cep maizi un tortes, Z/s „Kramiņi”, kas ražo medu un vaska sveces, Z/s „Āres” audzē tīršķirnes lopus un ražo gaļas izstrādajumus. Latgalē cieņā tur senos arodus un arī Kārsavas novads nav izņēmums- vietējie amatu meistari- audēju kopa „Mozaīka”, kokapstrādes meistars Antons Rancāns un pinēja Emīlija Vovere.
Zilupes novads
Iedzīvotāju skaits Zilupes pilsētā – 1723Iedzīvotāju skaits Zilupes novadā – 3595
Zilupes pilsēta sāka veidoties ap 1900. gadu sakarā ar dzelzceļa līnijas Maskava—Ventspils—Ribinska būvniecību. Pie Zilupes stacijas Zilupes upes kreisajā krastā sāka apmesties uz dzīvi dzelzceļa strādnieki, kalpotāji, tirgotāji un citi. Staciju izbūvēja uz bijušās barona Rozena zemes pie Rivcānu sādžas Pasienes pagastā, tāpēc arī stacija sākumā saucās par Rozenovu. 1908. gadā Zilupē jau bija zemstes priekšnieks, policijas pristavs, darbojās pasts, skola, kā arī daudzi tirdzniecības uzņēmumi, kas apkalpoja plašu apkārtni.Pirmais pasaules karš pārtrauca Zilupes attīstību. Tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, izjauktas pārbrauktuves un pārtraukta satiksme ar tālāko apkārtni. No 1918. gada novembra līdz 1920. gada janvārim Zilupē pastāvēja lielinieku vara. Pēc patstāvīgas Latvijas valsts nodibināšanas Zilupē sākās jauns uzplaukums — pierobežā nodibināja maiņas punktus, kas iemainīja no Krievijas ievestos dārgmetālus (zeltu, sudrabu) un caur Zilupi tos sūtīja tālāk uz Rīgu. 1924. gadā pēc maiņas punktu slēgšanas Zilupes saimnieciskā darbība stipri samazinājās. Tomēr šī rosība sekmēja Zilupes un apkārtnes saimniecisko attīstībuю 1925. gadā Zilupei piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu, bet 1931. gadā — pilsētas tiesības. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija tirdzniecība, lauksaimniecība un sīkā amatniecība.